Dažāda seksualitāte
SEKSUALITĀTE - cits viedoklis
«Ko cilvēks nesaprot, to viņš nepārvalda».
Gēte
«Ja mēs atzīstam, ka sekss nav tikai dzimtas turpinājuma mehānisms, tad mums ir jāpiekrīt, ka jebkuras tā formas (atskaitot vardarbīgas), - un ja tās ir pieņemamas abām pusēm - var uzskatīt par normālām. Ja kādam ir nepieņemama citu savādāka seksualitāte, tad tā ir tikai viņa personiskā problēma. Un nevar vainot citus tajā, ko tu nesaproti un nepieņem»
Frics Klains - slavens psihiatrs (ASV)
Liekas, ka mēs visu zinām par seksualitāti, saprotot ar šo jēdzienu tradicionālo, “normālo” seksu starp vīrieti un sievieti. Patiesībā tas tā nav. Šis jēdziens aptver visu tāda tipa doto uzvedības reakcijas spektru cilvēkam - psiholoģiskās, emocionālās un fiziskās. Šai ziņā katrs cilvēks ir kā krāsaina mozaīka, praktiski nav vientonīgo (“melno”- pilnīgi slikto vai “balto”- galīgi ideālo) cilvēku - tas ir rets izņēmums. Katrā no mums ir sajaukts no visa kā - bet vienas īpašības mēs izceļam, izrādām, kamēr citas, “nepareizās”, cenšamies apspiest un neizrādīt.
Sabiedrības uzskatu pamatā ir ieviesusies nepareiza un melīga informācija.
Visbiežāk tiek jaukta homoseksualitāte (tieksme uz savu dzimumu) un biseksualitāte (tieksme uz abiem dzimumiem, kura pēc speciālistu aplēsēm, piemīt dažādā mērā ap 60% - 70% cilvēkiem). Z. Freids uzskatīja, ka cilvēks vispār ir biseksuāls no dzimšanas un tikai augot tam dažādā mērā tiek iepotēta, tās sabiedrības, kurā viņš attīstās, normas, tradīcijas un dogmas.
Cilvēku pamatmasa, ideoloģisko nostādņu rezultātā, ir pieradusi uzskatīt, ka seksuālā plānā eksistē divas atšķirīgas nometnes - «normālie», tas ir tie, kuriem seksuālas attiecības ir ar pretējo dzimumu - starp vīrieti un sievieti (heteroseksuāļi), - un «nenormālie» - zilie un lesbietes (homoseksuāļi). Tomēr dzīvē tas pavisam nav tā!
Dabiski, ar vienu terminu nevar raksturot cilvēku. Pagājušā gadsimta vidū, seksuālas revolūcijas ciltstēvs ASV, pats izcilākais speciālists seksoloģijas jomā, profesors Alfreds Kinsī pierādīja, ka cilvēku seksuālā uzvedība ir daudzveidīgāka un neiekļaujas vienkāršā shēmā heteroseksuāls - homoseksuāls (Kinsey Report). Tie tikai ir divi poli, bet pa vidu, plūdenas pārejas veidā, atrodas cilvēku pamatmasa. Un šie termini nekādā mērā neraksturo cilvēku kā personību, bet ir tikai noteiktu uzvedības reakciju modelis.
Aptaujājot 20 000 vīriešu un sieviešu, Kinsī izveidoja 7 punktu seksuālās uzvedības skalu :
0 - pilnīgi* heteroseksuāli cilvēki ( apmēram 25% cilvēku, pēc speciālistu aplēsēm);
I - heteroseksuāli ar neskaidrām homoseksuālām tieksmēm (ap 25%);
II - lielākoties heteroseksuāli ar gadījuma rakstura homoseksuālām nosliecēm (ap 25%);
III - vienlīdz heteroseksuāli un homoseksuāli (pilnīgi biseksuāli, ap 10%);
IV - homoseksuāli, bet ar izteiktām heteroseksuālām tieksmēm (ap 5%);
V - vairāk homoseksuāli ar gadījuma rakstura heteroseksuālām nosliecēm un tieksmēm (ap 5%);
VI - pilnīgi* homoseksuāli (ap 5%).
Šis procentuālais iedalījums parāda tikai dotās parādības fizisko (juteklisko) būtību. Emocionāli pārstāvji no I. līdz IV. grupai un vairums no V. grupas identificē sevi par heteroseksuāļiem.
* - jēdziens “pilnīgi” liek domāt, ka šo grupu pārstāvjiem nav citāda veida dzimumsakaru. Ja ar heteroseksuāļiem viss ir dadz maz skaidrs, tad, kas attiecas uz pilnīgi homoseksuāliem - savās emocijās seksuāli uztverošiem pasauli kā heteroseksualitātes spoguļattēlu, tādu noteikti ir daudz mazāk, vienkārši tie sevi tā identificē. Bet patiesībā daudzus no viņiem var mierīgi pieskaitīt pie V. grupas.
piez. Dotajā diagrammā 0 grupa ir sadalīta - ir pielikti egoonāni (sk. zemāk)
Šis Kinsi atklājums šokēja amerikāņus. Izrādījās, ka starp heteroseksuāļiem un homoseksuāļiem nav “Ķīnas mūra”, tie ir vienas parādības galējības un starp tiem (kā plūdena pāreja) atrodas cilvēku lielākais vairums. Homoseksuālas attiecības un homoerotiskās izjūtas ir sastopamas daudz biežāk, nekā bija pieņemts domāt. Seksuāla uzvedība un erotiskās jūtas ļoti bieži nesakrīt: cilvēks grib vienu, bet dara citu, pie tam, viņa uzvedība un vēlmes var būt mainīgas dažādās dzīves ceļa stadijās.
Tas izsauca karstas diskusijas - ko tad uzskatīt par seksuālās uzvedības “normu” un kur atrodas domātās normas skaitlisko variāciju, kvalitatīvo noviržu un deviāciju robeža? Ko uzskatīt par bīstamiem psihiskiem traucējumiem, kurus medicīnā ir pieņemts dēvēt par patoloģiju?
Kā ir secinājuši pētnieki, tad apmēram 70% vīriešu un 40% sieviešu ir vismaz vienreiz mūžā pamēģinājuši viendzimuma attiecības. Nospiedošā vairumā gadījumu tie nav anālie sakari starp vīriešiem, bet lielākoties erotiskās spēles, kā piem. pettings, savstarpēja masturbācija un tml. Visbiežāk tas ir noticis jaunības (pubertātes) laikā, kad gribas izmēģināt visu, arī liegto. Bet kas attiecas uz anālo seksu, arī te ir atklājies daudz interesanta. Ap 70% vīriešu masturbējot kairina sev apvidu ap anālo atveri (šis vīrieša ķermeņa rajons ir viena no spēcīgākām erogēnām zonām) izmantojot vai nu otras rokas pirkstus, vai pat dažādus priekšmetus. Un daudzi, vismaz savās fantāzijās iedomājas - kā tas ir, brutāli izsakoties ”būt izdrāztam”. Un sagadoties apstākļiem arī pamēģina to (lielākoties lai apmierinātu savu ziņkāri), un daudziem tā ir pirmā un pēdējā reize - jo lielākoties pretējās puses neprasmes dēļ, baudas vietā gūst nepatīkamu sāpju izjūtu. Bet daudziem tas iepatīkas un biežāk vai retāk, tie praktizē šādas attiecības. Un tas nemaz neliecina, ka viņi būtu homoseksuāli, tas viņiem ir vienkārši savu erotisko izjūtu papildinājums.
Pēdējā laikā speciālisti ir nākuši pie slēdziena, ka jāizdala vēl viena grupa: egoonāni (vai monoseksuāļi pēc citas klasifikācijas) - cilvēki, kuriem nav nekādu tieksmju ne pret vienu dzimumu, tiem nav erotisku reakciju ne uz heteroseksuālajiem, ne homoseksuālajiem kairinātājiem. Baudu tiem sagādā pats, sevis apmierināšanas process. Tādu ir apmēram 1% cilvēku.
Mūsu sabiedrībā pieņemts vairāk ciešami attiekties pret emocionālu un fizisku tuvību starp sievietēm, nekā pret tāda tipa attiecībām starp vīriešiem. Pat ja tādām attiecībām nav seksuālu aizkulišu - nekādā veidā nav pieņemts fiziski paust savu simpātiju un sirsnību, tas uzreiz tiek uztverts greizi.
Ja cilvēkam no autiņiem tiek iedvests, ka tā, vai cita darbība, ir nepieņemama un pat kaitīga, un ļaunumu nesoša - liela daļa tā arī uzskatīs līdz dzīves beigām, neaizdomājoties - kāpēc tā, nevis citādi? Tas nozīmē, apkārtējo uzvedības uztveres pakāpe ir atkarīga tikai no audzināšanas un tā nav objektīva.
Katrai cilvēku kopai (rasei, valstij, tās vai citas reliģijas pielūdzējiem) ir pasaules uztveres, sabiedriskās uzvedības pamatvērtību kopums (kas ir labi, bet kas ir slikti, kas ir pieņemami, kas nē), kuras tiek iepotētas bērnam gandrīz vai ar mātes pienu. Tā ir kā zombēšana - ar šo uzvedības reakciju kravu lielākais vairums cilvēku, neaizdomājoties, kāpēc tas ir tā, iet pa visu dzīvi. Ņemsim mūsu sabiedrību - nepieklājīgi ir izkārnīties visu acu priekšā (un nepieklājīgi ir skatīties, kā to kāds dara), nepieklājīgi nodarboties ar seksu un masturbēt visu acu priekšā (dažos reģionos nepieklājīgi apkampties un skūpstīties) utt. Salīdzinājumam - uz dažām Klusā okeāna salām ir nepieklājīgi uzņemt barību citu acu priekšā un skatīties, kā to dara citi; katrs salinieks, ēšanas reizē slēpjas teltī. Bet dažās Dienvidamerikas ciltīs un pat tik augstu attīstītā valstī, kā Indija (dažos reģionos) neskaitās par kaut ko nepieklājīgu, ja vīrietis urinēs vai nolaidīs sēklu (masturbēs) visu acu priekšā - tur tas ir normāli, - pat vairāk, uz Klusā okeāna salām vecāki atbalsta savu bērnu seksuālas spēles un paši piedalās tajās, glāstot un kairinot dzimumorgānus bērniem; tiek uzskatīts, ka tādējādi tie sagatavojas normālai dzimumdzīvei.
Cilvēku biseksuālā būtība ļoti spilgti izpaužas nošķirtos pēc dzimumpazīmes kolektīvos. No seniem laikiem tās bija soda izciešanas vietas, klosteri, armija, jūras kuģi, mācību iestādes un tml. Tā kā seksuālā enerģija meklē izeju, nav brīnums, ka tādos kolektīvos tam ir vieta, bet tiek ignorēts fakts, ka «īstie» homoseksuālisti parasti neparāda iniciatīvu izvirtībai, bet gan rada ar partneri stabilas emocionālas attiecības. Viendzimuma attiecības tādos kolektīvos nenozīmē, ka to biedriem mainās seksuāla orientācija: vienkārši liela daļa negrib atzīties sev un citiem savā biseksualitātē. Un vairākums to arī neuztver kā biseksualitāti - vienkārši neaizdomājas par to. Tādēļ, piemēram, vīriešu soda izciešanas vietās ir izdomāti dažādi nelietīgi seksuālās ”vajadzības” apmierināšanas veidi. Lielākā mērā kā sods. Notiek, tā saucamā «gremdēšana». Šajā gadījumā «sodu» izpildošais paliek it kā tīrs, bet «sodāmais» (pēc dzīvnieku pasaules hierarhijas likumiem, kas valda tādās vietās), par personu ar viszemāko statusu. Viss ir sagriezts otrādi. «Vainīgais» ir nevis tas, kas to dara, bet gan tas - kuram tas tiek darīts!
Un šī negatīvā attieksme pret viendzimuma attiecībām, kopā ar personām, kuras ir atbrīvotas no ieslodzījuma, īpaši ar «sodītām» - būtībā izvarotām (faktiski lielākā daļā heteroseksuālām), tiek ienesta ārpasaules apziņā. Citādi notiek sieviešu aizvērtajos kolektīvos - tā kā sievieti praktiski ir neiespējami homoseksuāli izvarot, tur nodibinās partnerattiecības, sievietes sadalās pāros - pamatvilcienos pēc abpusējas simpātijas.
Šeit, praksē var pārbaudīt Kinsī secinājumus. Jo, dabiski, ka ne visi ieslodzītie nodarbojas ar šo «gremdēšanu». 100% heteroseksuālie (0 - pēc Kinsī skalas) nekad neizies uz to. Tie savu «vajadzību» apmierina masturbējot (un obligāti vientulībā, jo šai grupai nepatīk sava dzimuma seksuālas izpausmes). Pie reizes - šīs grupas pārstāvji arī brīvībā nekad nepiedalās grupveida seksā. Tātad piedalīšanās šādos «pasākumos», var aplūkot kā biseksuālās izpausmes elementu.
Biseksuāļi ir cilvēki, kas izjūt seksuālu iekāri gan uz sievietēm, gan uz vīriešiem. Atšķirībā no homoseksuālisma, kurš ir seksuāla pasaules uztvere (emocionāli atkarīgi no sava dzimuma) - apziņā ir izmainīta dzimumu loma, kad sava dzimuma personas tiek uztvertas kā pretēja dzimuma personas heteroseksuālā pasaulē (kuras pārstāvji emocionāli ir atkarīgi no pretējā dzimuma pārstāvjiem), biseksuāļi vairākumā identificē sevi par heteroseksuāļiem (praktiski emocionāli maz atkarīgi no sava dzimuma pārstāvjiem). Viendzimuma attiecības tiem ir:
1. eksperimentēšana jaunības gados;
2. heteroseksuālu sakaru alternatīva, kad tie ir neiespējami;
3. izklaide. Biežāk par visu kolektīva seksa laikā, kad pārsvarā ir viena dzimuma pārstāvji, piemēram, viens vīrietis un trīs sievietes vai pretēji;
4. merkantilas intereses - veids tādējādi nopelnīt;
5. dzimuma lomu sajaukšana - personām, no III - V (pa pieaugošo) grupām pēc Kinsī skalas, pie izteiktas heteroseksuālitātes, ir iespējama tieksme pie konkrētām sava dzimuma personām.
Pie tam, ir jāņem vērā, ka biseksualitāte dažādiem cilvēkiem izpaužas dažādi - no neskaidriem priekšstatiem un vilinājuma līdz konkrētām darbībām. Vieni uzskata to pat izvirtību, citi par iespēju iemiesot savas erotiskas fantāzijas. Tā ir spēja gūt baudu, kas lielākā mērā ir fiziska, nekā emocionāla. Tāpat III grupas pārstāvju sadalījums ir neviendabīgs:
- no «visēdājiem», t.i. neizvēlīgiem - ar ko, kad un kā (emocionāli neatkarīgi no jebkura dzimuma pārstāvjiem);
- līdz ļoti izvēlīgiem - izjūt tieksmi tikai pret konkrētām sava un pretējā dzimuma pārstāvjiem (emocionāli atkarīgi no abu dzimuma pārstāvjiem).
Vispār attieksmi pret tāda veida darbībām ir jāaplūko tikai no morāles pozīcijām, kas valda dotajā sabiedrībā. Un šie kritēriji ir subjektīvi. Vislielākie maldi mūsu sabiedrībā ir uzskats, ka tādas attiecības «sabojās» jaunatni, un tie kļūs homoseksuāli. Plaši pētījumi visā pasaulē neapstiprina šos uzskatus. Citu seksualitāti nevar iemācīt, to ir neiespējami iepotēt, un pat ja pusaudzim ir bijis viendzimuma kontakts, tas nenozīmē, ka viņš vai viņa, automātiski kļūs zilais vai rozā. Aptauja, ko veica visai solīdais Kinsī Dzimumproblēmu Institūts (ASV), parādīja, ka aptuveni 50% visu zēnu un 30% meiteņu ap piecpadsmit gadu vecumu ir bijis vismaz viens homoseksuāls kontakts. Un nospiedošajā vairumā gadījumu, tas nav anālais sekss, kā uzreiz iztēlojas daudzi, bet gan petings, savstarpēja masturbācija, un pēdējā laikā - orālas darbības. Un tas nenozīmē, ka viņi ir homoseksuāli. Bet pēc seksologa Džona Manī apgalvojuma, neviena dzīva būtne nevar būt noteikti tikai kā vīriešu vai sieviešu dzimtas būtne. Visiem mums ir abu dzimumu raksturojumi un hormoni, un visi mēs esam spējīgi uz biseksualitāti.
Slēdziena vietā.
Vēl XX gadsimta vidū, pats autoritatīvākais amerikāņu pētnieks seksa jomā, Alfreds Kinsī pierādīja, ka cilvēku priekšstati šajā jomā ir kļūdaini un pilni aizspriedumu. Cilvēkiem piemīt īpašība apkārt sev visu standartizēt. Tā ir vienkāršāk, ērtāk, un nevajag ”piepūlēt smadzenes”. Standartizācija cenšas visu salikt pa plauktiņiem - tas ir melns, bet šis ir balts; tas ir slikts un peļams, bet šis ir labs un atbalstāms; kas nav ar mums, tas ir pret mums, utt. Un cilvēki lielākoties cenšas izrādīt (bieži domādami pilnīgi savādāk), ka viņi atbilst vispārpieņemtām (kas un kad pieņēmis?) normām.
Tāpat ir ar seksu. Pieņemts uzskatīt, ka seksuālu gandarījumu cilvēkam obligāti ir jāgūst tikai savstarpēji mijiedarbojoties pretējiem dzimumiem. Šī patiesība tika nostiprināta sabiedrības apziņā tāpēc, ka vēstures gaitā sabiedrībai vajadzēja atražot sevi - bija nepieciešams iedzīvotāju pieaugums - mūža ilgums bija īss un mirstība bija augsta - kari un epidēmijas prasīja savu. Visi pārvaldes institūti - valsts vara (ar likumdošanu), kristīgā baznīca (savos sprediķos un postulātos) centās to atbalstīt, un visas citas izpausmes, kuras neveda pie dzimtas turpināšanas, tika nopeltas un vajātas. Pat seksuālas attiecības starp vīru un sievu, kuras tika piekoptas baudas pēc, bet ne dzimtas turpināšanai, tika pasludinātas par izvirtību. Šī iemesla dēļ arī jebkuri dzimumspējīgi sievietes un vīrieši, kuriem nebija ģimenes, tika uztverti ar aizdomām. Ģimenes institūts tika uzskatīts par pamatu pamatiem, jo tikai tas pilnā mērā varēja īstenot iedzīvotāju atražošanas uzdevumu. Un ģimenes bija kuplas - vidējais rādītājs - desmit un vairāk bērnu.
Šī procesa pirmsākums ir jāmeklē jūdaismā: "Cilvēka daba, ja to nesaista tikumīgas vērtības un normas, kuras uzspiež sabiedrība, ļauj seksam dominēt gan atsevišķa cilvēka, gan sabiedrības dzīvē. Pieprasot, lai visa seksuālā dzīve noritētu laulības gultnē, jūdaisms izmainīja pasauli. Nebūs pārspīlējums sacīt, ka tieši pateicoties aizliegumam, kurš skan Torā (jūdaistu svētie raksti), uz ārlaulības dzimumattiecībām, kļuva iespējama rietumu civilizācijas rašanās.
Aizlieguma revolucionārā daba, ko jūdaisms uzlika uz visām ārlaulības dzimumdzīves formām, nekur nav izrādījusi lielāku iespaidu uz cilvēku pamatuzskatiem, kā attiecībā uz homoseksuālismu. Tieši jūdaisms izgudroja pašu jēdzienu - homoseksuālisms, jo senajā pasaulē neeksistēja seksuālas uzvedības dalīšana uz heteroseksuālu un homoseksuālu. Šo dalīšanu noformulēja Bībele. Līdz Bībeles rašanās pasaule aplūkoja seksualitāti tikai kā aktīvā un pasīvā partnera uzvedību.
Novērtēt jūdaisma iedarbības revolucionārisma pakāpi, kas aizliedza homoseksuālismu un pieprasīja, lai visi dzimumkontakti norisinātos tikai starp vīrieti un sievieti, var tikai tajā gadījumā, ja sākumā saprast, cik ļoti izplatīts bija homoseksuālisms, cik augstu tas tika vērtēts un cik dziļi to visi atzina. Vispār, kad vīrieši stājās kontaktos tikai ar vīriešiem un nekad ar sievietēm, tad tikai tāds homoseksuālisms tika aplūkots kā novirzes no normas." - raksta Dennis Prager (Kolumbijas universitātes krievu un tuvo austrumu institūts, starptautisko attiecību fakultāte. Agrāk - ebreju vēstures pasniedzējs Bruklinas koledžā) savā lekcijā Judaism, Homosexuality & Civilization.
Tagad, kad ir atkritusi totālā nepieciešamība iedzīvotāju skaita palielināšanai, arī attieksme pret seksu ir mainījusies. Sekss baudas dēļ vairs netiek uzskatīts par izvirtību (un tāds tas arī faktiski nekad nav bijis - cilvēki vienmēr ir guvuši baudu no tā, i pirmatnējie neandertālieši, i senie ēģiptieši, romieši, maiji un acteki; i viduslaikos, i mūsdienās). Tagad plaši tiek reklamēti: gan kontracepcijas līdzekļi un metodes, gan līdzekļi un metodes baudas palielināšanai, kuri neved pie dzimtas turpināšanas. Tātad sabiedrības apziņā sekss vairs nav tikai dzimtas turpināšanas instruments. Tomēr šķiršanās no pagātnes stereotipiem notiek ļoti lēni un sāpīgi.
Pirmās atsauces par biseksualitāti ir sastopamas jau senajā Ēģiptē. Īpaši plašu izplatību tādas attiecības bija senajā Grieķijā un Persijā, kur viendzimuma attiecību vārdā tapa diženi mākslas darbi. Bet senajā Izraēlā (kas dzīvoja pēc Vecās Derības postulātiem) tāda mīlestība bija gaiņājama un nīstama, nekādi neiekļaujoties vienā no ebreju tautas dzīves galvenajiem principiem - "vaislojieties un vairojieties".
Vecās Derības burtiska izpratne, iespējams, sekmēja to, ka pa visu kristīgo pasauli izplatījās nievājoša attieksme pret viendzimuma mīlestību. Kaut arī četrās kanoniskās Evaņģēlijās (Jaunā Derība) Kristus ne tikai nenosoda to, bet arī vispār nepiemin. Tā vai citādi, tā ir sastopama visās sabiedrībās un visos vēsturiskos laikmetos, neskatoties uz sabiedrisko iekārtu, sociālo stāvokli vai rases atšķirībām starp cilvēkiem.
Oficiāli kristīgā baznīca, atšķirībā no daudzām konfesijām, ir pret jebkurām dimumattiecībām, ko veic nevis vīrs un sieva, un kas neved pie dzimtas turpinājuma. Ņemsim par piemēru sevis pašapmierināšanu (masturbāciju). Ja agrāk tā tika nopelta, augstāk minēto iemeslu dēļ - neved pie dzimtas turpināšanas, pat Bībelē ir pastāsts par Onānu (no šejienes arī ir cēlies šis cilvēka cieņu noniecinošais epitets - onānists), kuru Dievs sodīja par izniekoto (zemē nolieto) sēklu, tad tagad to vairs neuzskata ne par grēku, ne par slimību.
Tomēr lielākais vairums cilvēku (bet kā ir konstatēts, ar pašapmierināšanos, tādā vai citādā formā, nodarbojas praktiski visi) kaunējās no tā, jo ir pārliecināti, ka dara ko vismaz nepiedienīgu. Jaunā paaudze izturas pret to jau daudz citādāk, nekā vecākā. Ja agrāk vīrieša masturbācija sievietes klātbūtnē tika uzskatīta par negodu, tad tagad biežāk tiek uzskatīta par seksuālās spēles elementu (sieviešu masturbācija vienmēr tika uzskatīta par ļoti erotisku darbību). Un pat savstarpēju masturbāciju jaunekļi praktizē biežāk, nekā agrāk, jo bauda no tās ir daudz lielāka, nekā vienatnē. Taču tas tiek rūpīgi slēpts. Jo te jau ož pēc viendzimuma attiecībām. Bet tās vēl tagad daudzi uzskata par ko tādu, kas iziet aiz standarta rāmjiem.
Alfreds Kinsī ir pierādījis, ka cilvēku lielākais vairums ir biseksuāli, t.i. var gūt baudu seksuāli mijiedarbojoties gan ar pretējo, gan ar savu dzimumu. Un cilvēku iedalīšana normālajos - kuri gūst baudu tikai ar pretējo dzimumu, un nenormālajos - kuri gūst baudu tikai ar savu dzimumu, neatbilst īstenībai. Tās ir divas, vienas parādības, galējības. Bet pa vidu, starp tām, lielākais cilvēku vairums. Acīmredzot Z. Freidam (psihoanalīzes pamatlicējam) bija taisnība, kad viņš paziņoja, ka dzīves sākumā mēs visi esam biseksuāli, bet augot pakāpeniski apspiežam daļu mūsu potenciāla. Šodien pilnīgi skaidrs, ka cilvēka psihes daļa, kas ir atbildīga par seksuālo orientāciju, sāk veidoties jau 5 gadu vecumā, bet pēc tam cilvēks pamazām atrod savu vietu skalā starp absolūto heteroseksualitāti un absolūto homoseksualitāti. Šādu nostiprināšanos kādā stāvoklī, iespējams, iespaido trīs apstākļi - cilvēka daba (ģenētiskā), apkārtējā vide un personīgā pieredze.
Un ja mēs neuzskatām, ka seksa vienīgais uzdevums ir dzimtas turpināšana, tad kāpēc viendzimuma attiecības tiek uzņemtas tik neviennozīmīgi? Ja, kā ir noskaidrojies, cilvēku vairums ir biseksuāli, un daudzi, noteiktos apstākļos, nav pret baudas gūšanu, tad kāpēc tas tik ļoti tiek slēpts? Tāpēc, ka nomāc pagātnes stereotipi. Daudzi par to neiedomājas. Tā ir pieņemts, un viss. Cilvēkiem vispār piemīt vajadzība ”uzkarināt birkas” - tā ir vienkāršāk, nevajag meklēt skaidrojumu, iedziļināties būtībā. Un nievājošu birku šajā jomā ir ne mazums, īpaši vīriešiem - zilais, pediņš, pidors, pidrilla utt. Īpaši ar to sirgst aprobežoti ļautiņi, pazemojot citus, tie sevi it-kā pašapliecina - savās acīs paceļ sevi augstāk par citiem. Bet lai ”iekostu” vēl sāpīgāk - pedofils, pilnīgi neizprotot šī termina jēgu (pedofilija ir seksuālas darbības, vērstas uz jebkura dzimuma bērnu, kurš vēl nav sasniedzis dzimumbriedumu - t.i. uz bērnu līdz 14 g. vecumam).
Lūk, tieši no šīm birkām tad arī baidās lielākais vairums, un par attaisnojumu ir izdomāti visādi šausminājumi: ka šādas attiecības noved pie fiziskas un psihiskas kroplības. Īpaši vīriešiem. Un sievietes sīksti tos atbalsta. Kā nu ne - nedod Dievs, vīrieši apjēgs, ka lai gūtu baudu, var iztikt bez tām! Lūk, arī tāpēc, vīriešu masturbācija tiek uzņemta daudz negatīvāk, nekā sieviešu. Tas ir kā iekosties ”aizliegtā auglī” - vieni gaida baismīgās pārmaiņas, bet laiks iet, nekas nenotiek, un, tā kā šī darbība deva baudu, viņi nolemj pamēģināt vēl un vēl. Pie tam, vienus moka sirdsapziņas pārmetumi, jo dzīvojot vispārēja nosodījuma atmosfērā, viņi ir pārliecināti, ka dara ko zemisku; bet citi - arī redzot, ka nekas traģisks nenotiek, sāk saprast, ka šī problēma ir izdomāta, bet cītīgi to slēpj sevī, jo zina kāda sekos reakcija. Atzīmēsim, ka dažiem tas tiešām kļūst par psiholoģisku problēmu - viņi noslēdzas, moka sevi, pilnīgi pārliecināti, ka izdarījuši ko nelabojamu. Viņiem grūti pieņemt šo darbību dabiski, jo audzināti viņi ir pret šo darbību naidīgā atmosfērā - patoloģiskas homofobijas gaisotnē. Tādiem cilvēkiem tiešām ir vajadzīga kvalificēta psihoterapeita palīdzība.
Ja atmetam visas nosacītības, aizspriedumus un dogmas (kas, kad un kāpēc tos ir pieņēmis - mēs noskaidrojām), tad sekss nav ne netīrs, ne nopeļams. Netīras un peļamas var būt tikai mūsu domas. Un, protams, vardarbība - fiziska vai psiholoģiska, un it īpaši pret bērnu. Bet to jau nosaka likumdošana. Ja diviem cilvēkiem ir labi vienam ar otru un viņi netraucē citus, tad pārējiem būtu tas jārespektē. Nav obligāti jābūt par zilo, lai izjustu baudu. Bet doma par tādu attiecību negodu, ir tik sīksti, kā betona stabs, iedzīta daudzu, it īpaši vecākās paaudzes apziņā, ka citu viņi nevar iedomāties.
Kaut arī pētnieki vēl XX gadsimta vidū ir atklājuši, ka cilvēku vairākums ir biseksuāli, pārsteidz, ka tas neatlaidīgi oficiāli tiek noklusēts. Nesen Internetā tika veikta anonīma aptauja par seksa tēmām (piedalījās vairāk kā 2500 respondentu). Jautājumu starpā bija tādi: "Vai tev ir bijušas kaut reizi dzīvē seksuālas attiecības ar sava dzimuma pārstāvi?" un " Vai tu fantazē par seksu ar kādu no sava dzimuma pārstāvjiem?" Tad lūk, vairāk kā 50% vīriešu un sieviešu (aptaujā piedalījās cilvēki no 12 gadu vecuma, pašam vecākajam aptaujas dalībniekam bija 67 gadi) uz pirmo jautājumu atbildēja apstiprinoši. Bet uz otro apstiprinoši atbildēja apmēram 90% vīriešu (vecuma grupā no 16 līdz 25 gadiem, šis rādītājs sasniedza gandrīz 100%!), un 80% sieviešu! Bet par kaut ko tas taču liecina?
Vēl viena piebilde. Starp citi ir atklājies, ka vislielākie „bļāvēji” un homoseksuālisma nīdēji ir cilvēki no I un II grupas pēc Kinsī skalas - t.i., heteroseksuāli cilvēki ar neskaidrām homoseksuālām tieksmēm vai lielākoties heteroseksuāli ar gadījuma rakstura homoseksuālām nosliecēm. Kāpēc tā? Ļoti vienkārši - neskaidri jūtot šīs tieksmes sevī, viņi visādiem veidiem cenšas pierādīt sev un apkārtējiem, ka paši ir „tīri”.
Kad mēs iemācīsimies neredzēt ienaidnieku katrā, kas domā un izturas citādāk, nekā mēs un nenicināt to, tad mums visiem vienkārši kļūs vieglāk dzīvot.
Tulkots no krievu val.
Vēl viens tests sevis identificēšanai. Sastādīts uz A. Kinsī seksuālās uzvedības skalas bāzes.
Kā noteikt pie kādas grupas sevi pieskaitīt? Jautājums var šķist triviāls, jo lielākā cilvēku masa pieskaita sevi pie 0 grupas. Bet kā mēs esam noskaidrojuši variāciju skala ir plašāka. Ar ko tad sākt? Var izmērīt rādītājpirksta un zeltneša relatīvo garumu. Bet tas dos tikai izplūdušu virspusēju informāciju. Piedāvātais zemāk tests vairāk gan attiecas uz vīriešiem. Salīdzināšanai izvēlēti vienādi emocionālie parametri, un pēc to piesātinājuma veikta sadale pa grupām. Par pamatu testam ir izmantotas Kinzi diagramma un slavenā profesora Klaina tabula. Salīdziniet savas izjūtas un darbības ar zemāk piedāvātām:
0 grupa. Emocionāli pilnīgi atkarīgi no pretējā dzimuma pārstāvjiem (100% heteroseksuāli). Atšķirīga seksualitāte citos cilvēkos nekaitina, faktiski ir vienaldzīga. Masturbējot izjūt vainas sajūtu, domādami, ka veic kaut ko neķītru un nekad nevienam to neatklāj. Erotiskajās fantāzijās tikai ainas saistītas ar pretējo dzimumu un bez vulgaritātes. Nekad neizjūt sirsnīgas jūtas pret sava dzimuma pārstāvjiem - draugiem, biedriem, pamatā uztverot tos kā sāncenšus.
* I grupa. Emocionāli atkarīgi no pretējā dzimuma pārstāvjiem. Atšķirīga seksualitāte citos cilvēkos kaitina un nav pieņemama. Masturbējot tāpat izjūt vainas sajūtu, domādami, ka veic kaut ko neķītru un nekad nevienam to neatklāj. Erotiskajās fantāzijās pārsvarā ainas saistītas ar pretējo dzimumu, bet gadās arī ainas saistītas ar savu dzimumu. Kā vienas, tā otras ar nelielu vulgaritātes piejaukumu. Tāpat gandrīz neizjūt sirsnīgas jūtas pret sava dzimuma pārstāvjiem - draugiem, biedriem, drīzāk uztverot tos kā sāncenšus.
II grupa. Emocionāli atkarīgi no pretējā dzimuma pārstāvjiem. Atšķirīga seksualitāte citos cilvēkos var kaitināt, var nekaitināt un būt pieņemama. Masturbējot neizjūt vainas sajūtu, un var tajā atzīties tuvākiem draugiem. Var jaunībā masturbēt kopā ar tiem. Erotiskajās fantāzijās pārsvarā ainas saistītas ar pretējo dzimumu, bet gadās arī ainas saistītas ar savu dzimumu. Kā vienas, tā otras ar vulgaritātes piejaukumu. Izjūt sirsnīgas jūtas pret sava dzimuma pārstāvjiem - draugiem, biedriem, drīzāk neuztverot tos kā sāncenšus.
III grupa. Emocionāli var būt vienādā mērā atkarīgi gan no pretējā, gan no sava dzimuma pārstāvjiem (biseksuāli). Bet var būt pilnīgi neatkarīgi ne no viena dzimuma. Atšķirīga seksualitāte citos cilvēkos nekaitina, un var pat būt pieņemama. Masturbējot neizjūt vainas sajūtu, un var tajā atzīties draugiem un paziņām. Var jaunībā masturbēt un erotiski eksperimentēt kopā ar draugiem. Erotiskajās fantāzijās visa veida trakulīgas ainas. Izjūt sirsnīgas jūtas pret sava dzimuma pārstāvjiem - draugiem, biedriem, neuztverot tos kā sāncenšus. Bieži stipri pieķeras draugiem.
IV grupa. Emocionāli var būt atkarīgi gan no pretējā, gan no sava dzimuma pārstāvjiem. Atšķirīga seksualitāte citos cilvēkos nekaitina, un var pat būt pieņemama. Masturbējot neizjūt vainas sajūtu, un var tajā atzīties draugiem un paziņām. Var jaunībā masturbēt un erotiski eksperimentēt kopā ar draugiem. Erotiskajās fantāzijās visa veida trakulīgas ainas. Izjūt sirsnīgas jūtas pret sava dzimuma pārstāvjiem - draugiem, biedriem, neuztverot tos kā sāncenšus. Bieži stipri pieķeras draugiem.
V grupa. Emocionāli vairāk atkarīgi no sava dzimuma pārstāvjiem, nekā no pretējā (biseksuāli ar lielāku homoseksualitātes noslieci). Atšķirīga seksualitāte citos cilvēkos nekaitina, pat otrādi, izsauc interesi. Masturbējot neizjūt vainas sajūtu, un var tajā atzīties draugiem un paziņām. Labprāt jaunībā masturbē un erotiski eksperimentē kopā ar draugiem. Erotiskajās fantāzijās visa veida trakulīgas ainas. Izjūt sirsnīgas jūtas pret sava dzimuma pārstāvjiem - draugiem, biedriem, gadās pat iemīlas tajos.
VI grupa. Emocionāli pilnīgi atkarīgi no sava dzimuma pārstāvjiem (100% homoseksuāli). Atšķirīga seksualitāte citos cilvēkos izsauc lielu interesi. Masturbējot izjūt vainas sajūtu, un var tajā atzīties draugiem, var neatzīties. Lielākoties jaunībā nelabprāt masturbē un erotiski eksperimentē kopā ar draugiem. Erotiskajās fantāzijās viendzimuma ainas. Izjūt sirsnīgas jūtas pret sava dzimuma pārstāvjiem - draugiem, biedriem, bieži iemīlas tajos.
VII grupa. Emocionāli pilnīgi neatkarīgi no kāda dzimuma pārstāvjiem (egoonāni jeb monoseksuāli). Citu cilvēku seksualitāte ir vienaldzīga. Masturbējot izjūt vainas sajūtu, domādami, ka veic kaut ko neķītru un nekad nevienam to neatklāj. Erotiskajās fantāzijās gandrīz vakuums. Nekad neizjūt sirsnīgas jūtas ne pret vienu dzimumu. Tikai fiziska sevis apmierināšana.
* Daudzu valstu seksologi un psihologi ir nākuši pie slēdziena, ka vīrieši - vislielākie homoseksualitātes nīdēji nāk tieši no šīs grupas. Jo viņi, izjūtot sevī neskaidras „nepareizas” noslieces, cenšas sev un apkārtējiem pierādīt, ka ir „īsti džeki”, visur to pasvītrojot. Piemēram, uzstājīgi demonstrējot sev un apkārtējiem savu tieksmi uz pretējo dzimumu.Un paši nemaz neapjauš, ka šī maskulinitātes izrādīšana tieši pasvītro viņu slēpto biseksualitāti.
Dotais tests, protams, ir nepilnīgs un nav neapstrīdams, jo katrs cilvēks ir unikāls, un bez augstāk uzskaitītajām emocionālajām komponentēm katrā no mums līdzdarbojas arī citas emocionālas, psiholoģiskas un fiziskas sastāvdaļas. Protams, šis tests neraksturo cilvēku kā personību, un šo noslieci nav nozīmes absolutizēt, bet kaut kādu ainu tas var dot.
